Viss sākas no bērnības. No skolas gadiem. Mācīsim un mācīsimies "grūto, mācīsimies neiespējamo gudrību - gudram būt, kad sirds vēl sveķainā pumpurā, kad mīlestība ir jauna" (M.Čaklais. Tādu "grūto gudrību" dāvina jauniem cilvēkiem literatūra, teātris, māksla. Nav viegli gatavoties daiļlasīšanas konkursiem. Nav viegli ne skolēnam, ne pedagogam. Vēl grūtāk, ja skolēnam ir jālasa dzejolis svešā valodā. Bet šis ārkārtīgi grūtais darbs dod tādus saldus augļus! Un to atzinu ne tikai es kā pedagogs, bet arī tie skolēni, kas uzticējās man; un kopā mēs atklājām citas tautas valodas un literatūras bagātības. Atklājot to, skolēni centās izteikt savas jūtas, savu pieredzi (varbūt ne tik bagātu kā pieaugušajam cilvēkam, bet godīgu un "vēlīgās mutēs nenozelētu" (M.Čaklais) ) Un, kad skolēnam tas izdodas, cik laimīgs viņš ir, cik daudz viņš tajā brīdī iegūst! Šī otrā valoda viņam kļūst nevis pamāte, bet tuva un gudra radiniece, kas dažkārt palīdz labāk saprast dzimto valodu. Tas ir īstais pedagoga individuālais darbs ar bērna, pusaudža, jaunā cilvēka garīgo pasauli.

  Tāpēc vēl un vēlreiz saku PALDIES tiem CILVĒKIEM, kas rīko tādus pasākumus kā konkurss "Es runāju latviski", rajona, pilsētas un republikas skatuves runas konkursus, jo tādi konkursi ir vieta, kur skolēniem ir iespēja izteikt sevi, savu attieksmi pret šo neviennozīmīgo pasauli."